Deniss Paškevičs - saksofonists, flautists, producents, pasniedzējs, viens no džeza mūzikas pamatliсējiem ceturtajā vilnī, kas attīstījās Baltijas valstīs. To par šo mūziķi var izlasīt internetā. Bet, lai vismaz nedaudz pieskartos viņa personībai, pasaules uztverei un mākslai, es ieteiktu doties uz kādu no viņa koncertiem vai arī iepazīties ar mūsu sarunu. Ceru, ka tā iedvesmos Jūs tikpat kā mani!
Par ko sapņojāt kļūt bērnībā? (Vai ir kāda saikne starp to, par ko sapņojāt kļūt, ko patika darīt bērnībā un Jūsu profesionālo darbību?)
Bērnībā man nebija izteiktu sapņu, nodarbojos ar to, ko ievirzīja vecāki. Tas, ko es šobrīd daru, nav tik daudz bērnības sapņu rezultāts, cik dzīves un talanta sakritība. Bērnībā nodarbojos ar trim galvenajiem virzieniem - zīmēju un gleznoju, tas man arī patika, nodarbojos ar sportu, lielo tenisu, trešais - 7 gadu vecumā sāku nodarboties ar mūziku. Gadu garumā sapratu, ka manas spējas vairāk attīstījās mūzikā. Varbūt tāpēc, ka pasniedzējiem mūzikas skolā likos unikālāks, nekā pasniedzējiem sporta skolā. Faktiski, pateicoties maniem vecākiem, es turpināju vairāk attīstīties mūzikā. Lai gan arī visu mūžu mani pavada divas pārejās nodarbes.
Kā sākāt nodarboties ar mūziku? Kad sapratāt, ka vēlaties ar to profesionāli nodarboties un pelnīt naudu?
Kā profesionāls mūziķis sāku strādāt jau 13 gados, priekš manis tā vide bija ļoti organiska. Pirms tam es daudz mācījos, ļoti daudz piedalījos konkursos, veidoju savu muzikālo varēšanu, saprašanu par to, kas ir mūziķis uz skatuves, kas ir klausītājs un, kas klausītājam interesē koncertā, un cik labi man jāpārvalda instruments, lai viņam interesētu, un visi citi attīstības procesi.
13 gados jau bija pirmā darba vieta Vecrīgā, restorāns “Baltā roze”, tur es spēlēju klasisko mūziku. Paralēli nodarbojos arī ar sportu, bet jau sapratu to, ka esmu mūziķis un tā ir mana profesija. Tas bija svarīgs pavērsiens manā dzīvē. Es biju aizbraucis uz Vissavienības flautistu konkursu un ieņēmu otro vai trešo vietu visā PSRS. Tad es aizdomājos, ja jau cilvēkiem patīk tas, ko es daru, tad to ir vērts darīt. Faktiski mans ceļš, tas ir gadījums uz gadījuma, viena situācija rada nākošo, un Tava izvēle ir piekrist vai nē. Tas ir liels ceļš, jo gadu garumā tu kā mākslinieks transformējies, līdz ar to arī tavas spējas, varēšana, bizness.
Liels jautājums - vai tu kā mākslinieks zini, kas ir bizness. Ir daudz dažādu procesu, kurus tu atklāj tikai gadu garumā. Bieži vien cilvēkus nemāca būt par profesionāliem mūziķiem. Māca nospēlēt no notīm, trenēties, atskaņot, bet neviens nemāca, ka tev ir jābūt uzvalkam, labi jāizskatās, jābūt labā formā, jāmāk nopelnīt nauda, tā uzkrāt, investēt, attīstīties. Par to neviens nerunā, un būtībā jaunais mūziķis nav gatavs reālajai dzīvei.
Vai bija tādi brīži, kad domājāt par to, lai atstātu mūziku? Vai uzskatījāt, ka tas nav Jūsu aicinājums?
Man dzīvē ir bijuši tādi brīži, un katram mūzikā tādi brīži ir bijuši. Ir vairāki faktori, kas tevi virza uz tādām domām. Kad tu esi viens, tad ir vieglāk. Tev nav ne par ko jārūpējas, nav tās atbildības, bet tiklīdz, tev ir ģimene, bērni vai cilvēks, par ko tu nes atbildību, tev ir jābūt profesijai. Un, ja tu esi izvēlējies mūziķa profesiju, tad ir jādomā, kā tu nopelnīsi ģimenei iztiku. Tad arī sākas tie jautājumi - vai es esmu pietiekami labs, profesionāls? Vai tas tiešām ir mans aicinājums? Vai es varu bez tā dzīvot? Vai es esmu savādāks nekā citi? Vai es māku sevi pārdot? utt. Dzīves laikā šādi jautājumi pieskaras tavai dzīvei, bet šie ir labi jautājumi. Viņi tevi sapurina, un tu pats sev atbildi uz viņiem un saproti, ko tu dari.
Es ar mūziku nodarbojos kā ar uzņēmējdarbību, esmu arī līdzīpašnieks trim uzņēmumiem. Man bija gan džeza klubs, gan restorāns, gan booking agency, esmu pasākumu producents. Bet noteiktā laikā tu sasniedz momentu, kad saproti, bez kā tu nevari, jo esi vienkārši tāds radīts. Esmu jau 25 gadus uz skatuves, un dzīve tevi mēģina pārtaisīt. Sabiedrībā pastāv savs viedoklis, tai ir savi panākuma materiālie rādītāji, un tie cenšas tev diktēt to, kādam tev ir jābūt. Un šeit tev ir jānoliek eksāmens, vai tu esi tas, kas tu esi.
Kad sāku koncertēt Skandināvijā, biju šokēts, ka lieliski pasaules klases mūziķi strādā papildus darbu, lai nodrošinātu ģimeni, jo ar mūziku nespēj nopelnīt iztiku savai ģimenei. Kad es jau biju mūziķis, kā man to iestāstīja mūsu sabiedrība, un nonācu reālajā dzīve, es sapratu, ka man ir lielas problēmas, jo es vispar nezinu, ko man darīt un kā nopelnīt. Es pat nezināju, kas ir e-pasts vai bankas konts. Jo visu mūžu līdz tam brīdim es biju dzīvojis mūzikas pasaulē, sapņos, emocijās. Un tad soli pa solim tev jāiegūst zināšanas un prasmes, lai droši stāvētu ar kājām uz zemes. Tas ko es daru, tas ir desmitiem gadu darbs, ka tā ir mana profesija. Par savu profesiju un darbu es saņemu algu, tas ir mans laiks, manas prasmes. Vienīgā atsķirība no cita veida darbiem ir tas, ka klausītājs saņem emocijas, garu, ko nevar nopirkt. Ar to mūziķis arī atšķiras no citas pasaules.
Jā, man ir bijušas domas atstāt mūziku, bet es neesmu tām pakļāvies.
Kā Jūs definētu radošumu, daiļradi?
Radošums priekš manis ir spēja ieraudzīt situāciju vai lietas no visām iespējamām pusēm. Redzēt un dzīvot ne vienplākšņaiņu dzīvi. Dzīvot un redzēt tālāk, daudzveidīgāk, pieļaujot amplitūdu kļūdām un dzīvei. Pirmkārt, tas padara mani par cilvēku, un, otrkārt, par radošu cilvēku.
Radošums ir arī eksperiments. Ir jāpamēģina, lai saprastu. Tā es arī dzīvoju, spēlēju. Tu vari spēlēt no dienas uz dienu iemācītās frāzes, bet priekš manīm tas nav dzīvs. Man ir nepieciešama riska zona, kurā es īsti nezinu, kā viss būs. Es balstos uz pamatvērtībām, bet es riskēju, un tas man dod enerģiju, jaunas idejas, spēku.
Radošums ir process. Daudzi domā, ka radošums ir rezultāts, ka pēkšņi atnāk mūza un notiek brīnums. Tā tas nenotiek. Mans radošums pakļaujas manai ikdienas dzīvei. No 9 līdz 11 ir laiks, kad man mājas neviena nav un šinī ātrajā dzīves skrējienā, šis ir vienīgais laiks, kad es varu paņemt nošu papīru un piesēsties pie klavierēm. Radošums pakļaujas manām prasmēm un laika ierobežojumam. Un, kad es esmu piepildījies ar idejām, ar apkārtējo pasauli, tad es spēju radīt.
Kas priekš Jums ir mūzika?
Mūzika ir konkrēta mākslas forma, kas ir noteikti tālāka par sapratni. Tā ir viena no mākslas formām, kas aizgājusi tālāk par citām, jo tā plūst no garīgās pasaules. Kad viss ir īsts, kad nav "feiku", tad rodas telpa, kur cilvēks sastopas ar garīgiem pārdzīvojumiem. Bieži vien apkārtējā mūzika ir vienkārši trokšņi, kaut arī visam ir vieta šinī pasaulē.
Kādas galvenās īpašības vai kādi faktori palīdzēja sasniegt panākumus?
Ir jādarbojas abām smadzeņu puslodēm - emocionālajai pasaulei, kas tev dos garantiju, ka neizsīksi, un jābūt arī praktiskām spējam. Jo tu vari būt ģēnijs, bet tajā pašā laikā sēdēt mājas, un tu nevienam nebūsi vajadzīgs. Jāmāk sevi piedāvāt šai pasaulei, kādai no pasaules grupām. Es spēlēju konkrētu džeza mūzikas stilu, kuru, piemēram, no simts tūkstošiem cilvēkiem mīl tikai 50, līdz ar to es ierobežoju savu biznesu. Bet es strādāju tiem piecdesmit, savai mērķa auditorijai, un es zinu, kā viņi domā, jo viņi ir manējie, savējie.
Līdz ar to ir jāmāk pārdod savs produkts. Nepietiek tikai ar to, ka es pa 10 stundām dienā spēlēju vai komponēju. Ja es neiešu studijā un nerakstīšu albumus, ja nemeklēšu sponsorus un pats neinvestēšu, šis produkts nekad nenonāks līdz klausītājiem.
Liels darbs šodienas mūziķim ir ap sadzīvi, ap dzīvi. Protams, ikdienas treniņš, klausīšanās, atdošanās tam, ko tu dari, bet jādomā arī par praktiskiem jautājumiem. Var teikt, ka es dzīvoju divās dzīves zonās - komerciāli izdevīgāki projekti un izteikti "art" projekti. Zinot naudas plūsmu, es varu sabalansēt savu darbu abās sfērās.
Vai ir kādi stereotipi mūziķa profesijā un mūzikas sfērā?
Stereotipi, protams, ir. Mūzikas tirgū ir ļoti daudz stereotipu. Kādam džezs ir "vīrietis cepurītē ar trompeti", bet kādam džezs ir "melnādainais mūziķis". Vēl viens stereotips - "tikai melnie māk spēlēt džezu", un tā tālāk. Bet, ja tu esi profesionālis, tu spēj atdalīt dzīvi no stereotipiem, no mākslīgi radītām lietām. Es cenšos turēties pie dzīvām lietām.
Vēl viens spilgti izteikts stereotips: kad mums vajag jautrību, mēs spēlējām latīņu mūziķu, kad melanholisku noskaņu - mēs spēlējam blūzu. Ja tev ir spēja kaut nedaudz turēties pie pamatlietām, tev ir jāatšķir, kas ir īsts un kas ir vienkārši fasāde.
Tā visa ir stereotipu pasaule. Es ļoti, ļoti cenšos no tās turēties tālāk. Bieži vien mēs uzliekam stereotipus cilvēkiem. Sākumā mēs viņiem ticam, bet kad viņi pārstāj atbilst mūsu kategorijām un gaidām, mēs viņos viļamies.
Kas Jums vislabāk patīk savā darbā?
Man ļoti patīk ceļot, pieskarties džeza tradīcijām ceļojumu laikā. Stokholmā tu vari pastaigāties pa tām pašām ielām, pa kurām kādreiz staigāja Miles Davis. Vai, piemēram, pļāpājot Kopenhāgenas kafejnīcā ar savu draugu un ieminoties, ka man patīk Dexter Gordon, es saņemu atbildi, ka bērnībā viņš devās uz šī mūziķa koncertiem "tepat aiz stūra".
Protams, man ļoti patīk radošums, patīk komponēt, radīt un eksperimentēt. Vēl man ļoti patīk tikšanās ar cilvēkiem, es izbaudu sarunas, sajūtas, saskarsmi un tas dod jaunu enerģiju iet tālāk. Jo nauda var būt motivātors, bet daudz spēcīgāks motivātors ir viss šis process. Mūzika ir garīgs nesējs. Es esmu pieredzējis to, kā mūzika ir mainījusi cilvēku. Mūzika izmaina gaisotni, mierina cilvēkus. Un tu izvēlies stilu, kādā to darīt. Pasaulei nav svarīgi, kādā stilā tu darbojies. Gars nekategorizē, viņam tikai ir vajadzīga platforma.
Protams, svarīgs arī rezultāts. Katrs ierakstītais disks – tas ir liels gandarījums. Man ļoti patīk ierakstīt albumus un viņus pārdot. Mūziku, ko es pārdodu savos koncertos, es principiāli neizvietoju veikalos. Man ļoti patīk šis moments, kad cilvēki saņemas, nāk pie manis pēc koncerta un pērk manu albumu. Šajos brīžos es redzu, ka viņiem šī mūzika ir vērtīga. Tā ir mana filozofija. Jo sagatavot koncertu, tas ir mēnešiem ilgs darbs.
Kādos darbos vēl strādājat?
Menedžments. Visvairāk naudas esmu dzīvē nopelnījis tieši kā booking agent – menedžeris pasākumiem, lieliem koncertiem. Tūres veidošana ir sfēra, kurā es esmu profesionālis. Tāpat esmu sertificēts pasniedzējs, pedagogs. Papildus arī uzņēmējdarbība, bet tas ir hobija līmenī.
Bija manā dzīvē brīdis, man bija ap 30, kad es apstājos un pateicu sev: “Stop, es esmu mūziķis. Es vairs nenodarbošos ar mārketingu.” Es darīju visu, lai izdzīvotu. Es varu pateikt, ka es esmu mūziķis un tā ir mana profesija, mana sirdslieta. Jā, man vēl joprojām ir dalība pāris uzņēmumos, bet tas viss darbojas bez manis.
Ir tāds viedoklis, ka cilvēkam jānodarbojas tieši ar to, kas viņam sniedz baudu. Vai Jūs tam piekrītat?
Piekrītu. Tu būsi tikai produktīvāks, līdz ar to tu lasīsi ļoti daudz profesionālo literatūru, padziļināsies savā konkrētajā priekšmetā. Tev būs viegli, tev būs gan saknes, gan zari. Bet tajā pašā laikā es neizslēdzu, ka cilvēks var hobija pēc nodarboties vēl ar 100 lietām.
Kāda ir pēdējā atklāsme, ar ko varat padalīties?
Pēdējā laikā domāju par to, ka Jēzus runāja ļoti politiski, konkrēti tam laikmetam, konkrēti tiem cilvēkiem. Bet mēs bieži vien visu to papildinām ar savām ilūzijām, lai mums ir vieglāk. Mēs pievelkam evaņģēliju tā, lai mums ērtāk. Gadās, cilvēki atnāk pie Kristus, uz baznīcu, un domā, ka tagad viņiem vienīgajiem ir taisnība. Gribās, lai mēs, kristieši, būtu normāli sociāli cilvēki, kuros ir Dieva mīlestība iekšā, kas izplūst uz citiem cilvēkiem un tā ļaujot Dievam darīt Savu darbu. Tu dari savu darbu, kas tev ir jādara, bet tu nemaini cilvēkus. Dievs vienkārši ir ar viņiem. Bet ko mēs darām? Mēs ejam un mainām cilvēkus, es pat teiktu, mokām viņus. Pierādām to, ka mēs esam pareizi, bet citi ir nepareizi. Ja mēs vienkārši normāli dzīvotu, viss būtu pilnīgi savādāk. Mēs būtu profesionāļi savā darbā, būtu jaukas personības, teiktu patiesību, kā mēs domājam, tad arī būtu vieglāk dzīvot. Tad mums nevajadzētu pievilkt evaņģēliju līdzi.
Viena no atklāsmēm, kas man ļoti patīk, ka Jēzus dod mums Savu mieru. Es to uztveru tā, ka tas ir kaut kas konkrēts, ko Viņš man ir iedevis un ielicis manī iekšā. Tā ir konkrēta substance, ko es varu pazaudēt. Kad esmu stresā, es kaut ko zaudēju, bet Viņš saka: “Es tev dodu Savu mieru.” Un līdz ar to, es gribu palikt mierā.
Vai ir kāda sfēra, kur Jūs gribētu pamēģināt savus spēkus, kur vēl neesat paspējis
Faktiski es dzīvoju diezgan piepildītu dzīvi, man ir tik daudz ko darīt. Ir bērni, sports, draugi, mūzika, grāmatas, ceļojumi. Negribu vairs tik ļoti iet plašumā, gribu konkrētāk attīstīties savā tēmā. Ļoti patīk fixed gear riteņi, tas mums ar draugiem ir iecienīts hobijs. Vēlētos vairāk apgūt pavārmākslu.
Kas priekš Jums ir sapnis? Kādu vietu tas aizņem dzīvē?
Agrāk es domāju, ka man ir jāiekaro visa pasaule, tagad es domāju, kā iekarot pašam sevi. Agrāk es domāju, ka glābšu visu pasauli, šodien es domāju, kā izglābt sevi. Mana profesija ir mūziķis, mana darbavieta ir koncertzāles, tas arī ir mans sapnis. Sapni, dzīvi, visu sastāda detaļas. Miljoniem detaļu un sīkumu. Un katrai detaļai ir sava dzīvi, kas kopumā arī veido to dzīvi. Tā dzīvē ir daudz parastu, pat primitīvu lietu, kā veselība, piemēram, bet tās veido Tavas dzīves kopbildi.
Bet par sapni runājot, droši vien, es tajā dzīvoju!
Vai kādreiz ir bijusi vēlme aizbraukt no Latvijas? Ja jā, kādēļ tomēr nolēmāt palikt šeit?
Pēc būtības es nedzīvoju Latvijā. Es ceļoju katru mēnesi, bet šobrīd esmu apmierināts ar domu, ka atgriežos Latvijā. Esmu domājis par to, ka varētu nobāzēties dažādās vietās, Dānijā, Zviedrijā vai Amerikā. Bet viss ir saistīts ar to, cik apjomīgs ir tavs darbs un cik tu vari nopelnīt, vai tev tas ir izdevīgi. Patiesībā, klimats man šeit ir par aukstu, es gribētu dzīvot siltākā zemē. Un man patīk cilvēki, kuri ir atvērti, karsti. Es varētu dzīvot Portugālē vai Spānijā. Protams, ir svarīga inteliģence, kad cilvēkiem ir sava vēsture. Šeit ir ļoti grūti sākt, būt, palikt, nopelnīt un būt novērtētam.
Ja būtu tāda iespēja izdarīt kaut ko Latvijas sabiedrībā jebkurā sfērā un bez jebkādiem resursu ierobežojumiem, ko Jūs vēlētos uzlabot?
Es dotu vairāk vietas kultūrai, jo kultūra liek mums domāt, un domāt nozīmē runāt. Kad mēs attīstām savu runu, mums ir viedoklis. Un ja mums ir viedoklis, mums ir viss. Mēs varam sākt virzīties uz kaut kurieni.
Es daudz ko gribētu paveikt tieši sociālā jomā - ģimenes, bērnu attīstībai. Mūsu sabiedrībā trūkst telpu, kur bērni varētu ātrāk attīstīties. Arī mana pilsēta varētu izskatīties savādāk. Vairāk orientēta uz cilvēkiem, uz bērnu attīstību, uz fitnesu.
Vai variet nosaukt grāmatas, kas izmainīja domāšanu, uzskatus, sevis saprašanu? Ko variet ieteikt izlasīt?
Bodo Šēfers. Šī ir tā grāmata, kas parastam puisim vai meitenei ir jāizlasa. Tas negarantēs, ka kaut kas no tā piepildīsies, bet tas ietekmēs domāšanas veidu.
Es lasu ļoti daudz profesionālu literatūru un tajā pašā laikā lasu kaut ko pilnīgi pretēju, piemēram, Paulu Koelju. Dažreiz patīk vienkārši viegla, varbūt romantiska literatūra. Mūzikā, protams, grāmatas ir tīrie koncerti. Jo nekas tev nedod lielāku skolu, kā dzīvais skatījums, ne ieraksts, ne YouTube, nekas cits. Tāpat, ja gribi kaut ko uzzināt, tiecies ar cilvēku un runā ar viņu. Tad arī sajutīsi, kas viņam ir iekšā. Jo šobrīd grāmatas, kino, viss tas ir pieejams. Mazāk pieejami ir cilvēki.
Ir tādi cilvēki apkārtnē, sabiedrībā vai vēsturē, kas Jūs iedvesmo?
Protams. Mani iedvesmo mana mamma, kura savā vecumā vada stilistu skolu un foto skolu. Sen jau varētu mierīgi atpūsties un likt visu mierā, bet nē. Tāpat mani iedvesmo mani skolotāji, Jerry Bergonzi un Karlheinz Miklin no Grātas konservatorijas. Tie ir cilvēki, kuriem savā vecumā, 70 gados, ir ļoti daudz pozitīvisma, radošuma, dzīvesprieka un tajā pašā laikā vienkāršības. Tas man vienmēr ir bijis ļoti labs piemērs. Jerry Bergonzi ir pasaules klases tenorsaksofonists un pasniedzējs, bet viņš nebaidās būt bērns, viņam patīk ar džekiem pasēdēt un papļāpāt. Viņš ir liela zvaigzne, viņš varētu būt lielais profesors, bet viņš atrod laiku komunikācijai, viņš nezaudē dzīvi. Un tas ir dzirdams viņa mūzikā. Tas ļoti iedvesmo, jo tā ir viņa izvēle.
Kas visvairāk sevī patīk?
Cilvēkam ir jāpatīk sev, tas tā ir. Vai es ar to esmu dzīvē ticis galā? Es nezinu. Es gribētu biežāk sevi redzēt miera stāvoklī. Jo tad man ir visforšāk. Un es redzu, ka citiem arī. Es nevienu nemoku, nevienam neuzbāžos ar savām idejām. Esmu balansā un es jūtos ļoti labi. Tādu sevi varbūt es gribētu satikt vēl.
Paldies!
Комментариев нет:
Отправить комментарий